BURKĀNA/CUKURGRAUDA PRINCIPS BĒRNA AUDZINĀŠANĀ

Mana jaunkundze ir augusi ar BVĒ (bērna vadītas ēšanas) principiem. Tos viņa savā saprašanā apguva diezgan ātri  “Ja negribu, neēdu. Ēdu tikai to, ko gribu.” Un, protams, tas, ko gribēja jaunkundze, lielākoties  nebija dārzenīši un auglīši. Makaroni ar sieru, baltmaize u.c. acīmredzamu atkarību izraisošie miltēdieni. Par našķiem nerunājot – tie jau garšo visiem.

 

Manā pedagoģiskajā saprašanā piesolīt bērnam našķi, ja apēdīs kaut ko vērtīgāku, likās ārpus normas. Taču ome ar opi diezgan agri “atkoda”, ka tas ir veids, kā dabūt arī kaut ko vērtīgāku mazajā puncī. Pēc katras kārtīgākas maltītes bērns jau zināja, ka tiks apbalvots ar Kinderolu. Jāteic, ka es uz to skatījos nedaudz “šķībi”.

 

Bet, kad sarunā ar pieredzējušo pedagoģi un psiholoģi, mana jogas skolotāja Atmas sievu Natāliju, viņa ieteica līdzīgu metodi ieviest bērnu jogas nodarbībās (lai veicinātu kopīgās grupas aktivitātes un izskaustu nevajadzīgu pašdarbību) – sāku pārvērtēt savus standartus. Arī Natālija teica: “Zinu, ka tas nav pedagoģiski, bet uz mūsdienu bērniem reizēm tas ir vienīgais, kas strādā”. To viņa secināja pēc sava mazdēla pieredzes, kurš par paklausību skoliņā pelna uzlīmes. Un tiešām pēc tām tiecas! Sakrāj noteiktu skaitu mazās uzlīmes un saņem pretī vienu lielo...

 

Tad nu, lai atvieglotu savu dzīvi un bezcerīgo cīņu ar to, ka bērns nedarīs, ja negribēs (un mamma var līst no ādas laukā), pamazām ieviešu šo principu savā ikdienā. Protams, ar mēru un saprātu – neba par katru labi izdarīto darbiņu pretī ir Kinderola. Bet, piemēram, izdarām to, ko ne visai gribās, tad paspēlēsim to spēli, ko gribās. Vai arī – kas nenomazgājas, tam vakara pasaciņa nebūs (izklausās skarbi? bet strādā!). Kad nesen ieviestais dienas režīms vakar vakarā grasījās nojukt (par režīmu kādā no nākamajā reizēm – vēl gaidu, kas notiks svētku laikā un brīdī, kad adventa kalendāra atvēršana vairs nevarēs būt stimuls pamosties laikus), jo jaunkundzei nenāca miegs, biju nejauka un teicu, ka tam, kas laikus neaiziet gulēt, rūķi pa nakti adventa kalendārā neko neieliks! Kā teica saldējumu ēdošā un vīnu uzdzerošā māmiņa FB video “Es neesmu Tava draudzene, es esmu Tava mamma un esmu šeit, lai Tevi audzinātu.” J

 

Atgriežoties pie burkāna/cukurgrauda principa, svarīgi no savas puses apsolīto izdarīt! Ja teici, ka saldumi nebūs, tad arī nedod. Ja apsolīji uzspēlēt spēli, tad spēlē, nevis attaisnojies ar to, ka jāmazgā trauki. Iespējams, kādam bērnam pietiks ar vienu vai pāris solījuma neizpildīšanas reizēm, lai pārstātu vecākiem uzticēties. Piemēram. Mana jaunkundze reizēm negrib kāpt laukā no mašīnas, lai ietu mājās. Pāris reizes ļāvu viņai palikt mašīnā (pie mājas, kamēr pati uznesu augšā mantas). Ar to pietika, lai viņa tagad ar šo vairs nekoķetētu. Jo zina – mamma patiešām atstās viņu vienu mašīnā!

 

Saprotu, ka šis ir ļoti diskutabls jautājums – vajag vai nevajag bērnu apbalvot par padarīto darbu. Es šobrīd nerunāju par naudas maksāšanu saņemot labas atzīmes vai “pliku” bērna lutināšanu (mantu kalni, lai piepildītu savas bērnībā neizdzīvotās sajūtas?). Par pirmo neesmu tiesīga izteikt viedokli, kamēr neesam līdz šādai situācijai izaugušas. Par otro – tas joprojām ir ārpus manas pedagoģiskās saprašanas. Bet vienkārši sarunāt, palūgt izdarīt bieži vien neizdodas. DARI PATI - skan atbilde. Izlutināts bērns, teiksiet? Es negribētu piekrist - un ne jau tāpēc, ka esmu iespējamā vaineniece, bet gan tāpēc, ka esmu iemācījusies būt kritiska pret sevi. Ja ir kādi noslēpumi, kā ar to tikt galā - ar prieku uzzināšu - izmantojiet iespēju komentēt zem ieraksta!

 

Bet kopsavelkot - katram laikam savi tikumi, savi ieradumi. Gribētos jau, lai bērns, vēl mazs būdams, pats sakārto mantas (mūsmājās kārtošana spēj notikt tikai dalīti – mammai jāpalīdz). Un paaugoties, pats paveic mājas darbus. Bet katram jau tā realitāte ir sava. To nevajadzētu ignorēt. Vieta – laiks – apstākļi. Trīs lietas, kas vienmēr jāņem vērā. To savā jogas ceļā esmu labi apguvusi.

Write a comment

Comments: 0