Jau nu zīdaiņa vecuma bija skaidrs, ka pie mums ir atnācis bērns – pūce. Kas labprāt iet gulēt vēlu un arī ceļas vēlu. Tas no tēva iedzimts J Un ņemot vērā arī mūsu pašu aktīvo dzīvesveidu, darbiem līdz vēlam vakaram un citas “atrunas”, biju jau atmetusi cerību jebkad mūsu ģimenē ieviest režīmu. Jo tad vēl mazāk redzēsim vīru/tēti, kuram pa vēlajiem vakariem nāksies strādāt darbā, ne mājās. Un vispār, it kā jau ērti “plūst pa straumi”. Likās neiedomājami un mūsu gadījumā pat neiespējami, 20:00 visu dzīvi apturēt un likt gulēt bērnu. Lai kā gribētos izmantot agro rītu jaudu dienas uzsākšanai, lai kā par to šaustītu sevi, kādā brīdī tomēr saproti, ka starp “gribu ar fanātismu” un “varu ar saprātu” ir atšķirība.

Pāris reizes mēģinājām ar meitu abas iet gulēt laikus. Tas beidzās ar to, ka es aizmiegu, bet meita “iet palīdzēt tētim strādāt”. Diezgan ātri tapa skaidrs, ka jāiet gulēt visiem. Līdz ar to – uz kāroto laiku sev / saviem darbiem pēc bērna aizmigšanas necerēt. Un arī tad, kad aizgājām gulēt visi kopā, reizēm mēs jau gulējām, meitai miegs nenāk un viņa klīst pa māju vai šķirsta grāmatas pie mazās lampiņas. Pirmie centieni beidzās diezgan nesekmīgi un neiedvesmoja tālākam ceļam.

Man vajadzēja teju četrus gadus, lai saņemtos uz to nopietno soli, ko sauc par “ģimenes dienas režīms”. Iedvesmoja draudzene, kura stāstīja, ka savu mazo zīdaini tura režīmā, lai gan zina, ka mazulīte labprāt ietu gulēt vēlu. Iedvesmoja paziņu ģimene, kurai mājās pie sienas redzēju milzīgu plakātu ar viņu ģimenes dienas režīmu. Un citi draugi, kam kaut cik kārtīgs režīms. Vēl saruna divu stundu garumā par bērnu tēmu ar Skolotāja sievu Natāliju. Un diena, kad pēc “jāņošanas” līdz 1:00 kopā ar tēti, meitu līdz 11:00 ne ar kādiem paņēmieniem nedabūju laukā no gultas. Kā rezultātā, vēlais rīts mājās, atvadu niķis bērnudārzā, nervi čupā...

Tas pielika treknu punktu mūsu plūstošajam dienas režīmam. Apsēdos, izmeditēju mūsu ģimenei atbilstošu dienas režīmu, uzrakstīju uz lapas, pieliku pie sienas. Nē, mēs neizslēdzam gaismu 21:00. Un pat 22:00 ne. Jo vienkārši ir dienas, kad pēc jogas nodarbību vadīšanas mēs ar meitu atgriežamies mājās no darbiem un vecmāmiņām ap 21:30. Mūsu ģimenē 22:00-23:00 ir vakara dušas, zobu mazgāšanas, pasaciņu laiks. Gaisma tiek izslēgta 23:00. Jo arī ceļamies mēs ne dikti agri. Mans modinātājs zvana 8:00, jaunkundze ceļas ap 9:00, lai paspētu uz brokastīm bērnudārzā 9:30 J Zinu zinu, esam izredzēti ar tik vēlām brokastīm un bērnudārzā. Un jā, esmu lasījusi un simtreiz dzirdējusi par vērtīgo miegu, aizejot gulēt līdz 22:00. Mums vēl ir kur augt! Katrā ziņā, jau šis režīms man pašai un ģimenei ir liels sasniegums. Pat vīrs nereti priecājas, ka ir iemesls iet gulēt “laikus”. Un pēc vairāk kā nedēļas šādā režīmā, meita pati jau cēlās pirms 9:00 un pat reizēm ļauj tētim strādāt otrā istabā, kad mēs pašas slēdzam gaismas laukā un ejam gulēt.

Jāpiebilst, ka brīvdienās cenšamies režīmu īpaši nenobrucināt. Varbūt piektdienas vakarā, kad meita lielākoties pie opjiem ciemojas, aiziet gulēt kādu stundu vēlāk. Bet, ja nav īpašs gadījums, pieturamies pie darbienu režīma gulētiešanā. Citādi – aiziet vēlāk gulēt, vēlāk ceļas un svētdien 23:00 miegs nevienā acī, pirmdien nevar piecelties uz dārziņu...

Sirsnīgi iesaku dienas režīmu – protams, jo agrāk sāk, jo vieglāk J Bet ar mēru – standarti lai paliek atvilknēs. Katrai ģimenei tomēr savi paradumi un savs pūču/cīruļu īpatsvars. Mums – divas pūces, viens wannabe cīrulis, kurš šobrīd piemērojies pūču ritmam. Jo man iet gulēt 23:00, un celties pirms 6:00 būtu veselības bojāšanas akcija. Sievietes taču ir kā kaķi – viņām tāpēc arī jāizguļas labi!