Mūsdienās teju ikviens jau ir dzirdējis frāzi “dzīvot apzināti”. Iespējams pat tik daudz dzirdējis, ka nu jau tā vairāk izklausās pēc tukšas frāzes nekā novēlējuma vai apzinātas izvēles. Arī es sev to atgādinu diendienā, tiesa gan, cenšoties piepildīt ar darbību. Apzinātu. Jo gribās izbaudīt dzīvi "pa īstam". Joprojām tālu līdz ideālam, bet es cenšos. Nav viegli, jo manā dabā ir darīt piecas lietas vienlaikus. Ar vienu roku ēst, ar otru žāvēt veļu vai kurināt krāsni. Vai arī – sēdēt pie datora (it kā viena darbība), bet paralēli sacerēt e-pastu, meklēt informāciju par pavisam citu tēmu un vēl sarakstīties čatā. Jo šķiet – tā var paveikt vairāk. Iespējams, ka var jau arī, taču kvalitāte cieš. Par to liecina mana nerimstošā saskrāpēšanās “nezinkur”, trauku krišana laukā no rokām un pat bērna uzstājīgā prasība “neskaties citur, skaties uz mani”. Šajā uzdevumā man vēl tāls ceļš ejams. Bet gribās taču, lai dzīves beigās Tu spēj atcerēties visus skaistos mirkļus, kas ar Tevi notikuši. Nevis tikai nerimstošu skrējienu līdz... finišam?

Mani skaistākie apzinātības brīži ir meitas ieviestā ģimenes “salīmēšanās” – tad gan, visas lietas tiek liktas pie malas un cieši apskaujamies visi trīs, ieelpojam viens otra smaržu, sadodam bučas. Šo noteikti atcerēšos galapunktā :)

Bet vislieliskāk apzinātībai iedvesmojos un mācos no sava skolotāja Atmas (A.Meredova). Viņš pat pie stūres sēžot telefona klausuli neceļ, jo... bauda braukšanas procesu! Tāpēc padalos ar tekstu, kas nejauši atverot, mani atrada skolotāja Alekseja Meredova grāmatā “Ceļš uz Himalajiem”.

“Cilvēki man bieži vaicā par meditācijām, un, kā likums, uzdod šādu jautājumu: man ir grūti saprast un praktizēt meditāciju, jo visu mūžu esmu strādājis aktīvu darbu, bet meditācijai vajag sēdēt un domāt. Man tas šķiet pavisam grūti, pavisam cita veida iekšējs darbs, pie kura es, diemžēl, neesmu pieradis. Ko darīt?

Apzinātība – tā ir ļoti laba prakse, kas dod tūlītēju efektu. Īpaši tiem, kas pieraduši nepārtraukti būt aktīvi un rīkoties. Ir vienkārši jāapzinās, ko jūs dariet. Daudzi cilvēki dzīvo nākotnē, vēl vairāk – pagātnē. Cilvēki domā vai nu par nākotni vai pagātni. Kad cilvēks vēl jauns, domā par nākotni un būvē plānus tai, bet pēc 55 gadu vecuma jau sāk arvien biežāk domāt par pagātni. Kas tad ir tagadne? Tas ir laiks, kurā jūs atrodaties tieši šobrīd. Saka, ka garīgajā pasaulē nav ne pagātnes, ne nākotnes, ir tikai tagadne. Materiālajā pasaulē ir prieki un bēdas, tāpēc arī eksistē nākotne un pagātne. Mūsu padarītais veido pagātni, bet mūsu gaišie centieni tiks novērtēti nākotnē. Tagadne – tā ir realitāte, tas ir tas, kas notiek šobrīd – tā nav ilūzija. Mēs bieži tiecamies pretī laimei, un domājam, ka vēl neesam to sasnieguši, bet nākotnē to noteikti sasniegsim. Bet, paskatieties apkārt – cik daudz cilvēku ir sasnieguši laimi? Kā likums, mēs viņus praktiski neredzam un iespējams neieraudzīsim, tik reti tas notiek. Kāpēc? Tikai skaidrībā (Sattva guna) var sasniegt laimi, bet tas nozīmē – apzināties pašreizējo mirkli. Kad mēs domājam, ka mūs gaida laime nākotnē un būvējam plānus tās sasniegšanai, tad, kā likums, mēs to nekad nesasniegsim. Vēlme kaut ko sasniegt nākotnē attiecas uz kaislības gunu (Radžas) – mēs gribam. Kaislības īpašības vēl nekad nav apmierinājušas cilvēku, tikai skaidrībā iespējams saprast, kas patiesībā ir laime. Pamēģiniet dzīvot apzināti, esošajā mirklī, neatliekot laimes sajūtu uz nākotni, un, iespējams, jūs to patiesi tūlīt arī sajutīsiet. Skaidrībā tas ir iespējams.

Lai arī ko jūs šobrīd darītu – sēdētu, stāvētu, ēstu vai ko citu, pievērsiet uzmanību tam, ko jūs jūtat.

Kad jūs klausāties mūziku vai kaut kur skatāties, ko jūs jūtat?

Pievērsiet uzmanību tam, kas pie jums nokļūst caur sajūtām. Pacentieties saprast, par ko jūs šobrīd domājiet. Aizveriet acis un pavērojiet, kā domas lēkā no viena objekta uz nākamo. Ja, aizverot acis, jūs kaut ko redziet, pacentieties saprast, kas tas ir, pievērsiet tam uzmanību. Ja jūs jūtat smaržu, tad padomājiet, kas tā vārētu būt par smaržu.

Šī prakse ļaus jums uzlabot maņu uztveri vai arī piešķirs apzinātību sajūtām. Pamēģiniet katru reizi piešķirt atzīmi notiekošajam. Tas jūsos attīstīts informācijas, kas atnāk caur maņām, uztveri. Piemēram, ja jūs uzmanīgi un apzināti ar kādu sarunājieties, jūs varēsiet uztvert pat to informāciju, kuru cilvēks noklusē. Jūsu uztvere uzlabosies, un dzīvē tas daudzkārt spēcīgi noderēs.

Un tā, skaidrība – tā visupirms ir apzinātība. Ja jūs rīkojaties apzināti, nevis kā robots, tad pamazām nonāksiet skaidrības prāta stāvoklī. Skaidrībā jūs noteikti sajutīsiet laimi, tūdaļ pat, neatliekot to uz vēlāku. Ja jums labi izdosies apzinātības prakse, tad meditācijas jums nesagādās nekādas grūtības. Centieties praktizēt apzinātību pastāvīgi, tas ļaus jums nākotnē sajust Dieva klātbūtni ikkatrā solī.”