MAĢISKAIS KLUSUMA SPĒKS JEB MAUNAM – IKDIENAS LIETOŠANAI

Vēdiskajā kultūrā ir tāds termins un prakse kā maunam. Tiešā tulkojumā tas nozīmē “klusums”. Nereti to pieņem kā askēzi – uz noteiktu laiku nerunāt (pāris stundām, dienu, vairākām vai pat nedēļu – tad gan parasti to dara skolotāja uzraudzībā, lai paša prāts nenodara pāri). Tā ietaupot kaudzi enerģijas, bet dziļākā līmenī – iemācoties savaldīt savu prātu un kontrolēt domu plūsmu.

 

Kad kādudien ne pirmo reizi no meitas, atkārtojot lūgumu, izdzirdēju dusmīgu pārmetumu, ka “man jau ausis sāp” (no Taviem norādījumiem), prātā atausa senā vēlme pamēģināt paklusēt. Ilgāku laiku. Bet vislaik bija kaut kas atturošs – vai nu uz komunikāciju vērsta darbošanās (klusējošu jogas pasniedzēju laikam grūti iedomāties), vai arī bērns vēl ne vecumā, kad sapratīs mātes klusēšanu.

 

Bet nu pēkšņi izrādījās, ka ir ideāls mirklis pamēģināt – sestdienas pēcpusdiena, mājās tikai mēs ar meitu, kurai, pie tam, no manis “ausis sāp”. Un vēl visam pa virsu jau pāris dienas atlikta apņemšanās pārkrāmēt ziemas drēbju un apavu kārtu uz ko pavasarīgāku. Tas prasa daudz enerģijas, jau saņemties vien.

 

Nolēmu, ka meitas 4 gadi un saprašanas līmenis ļaus man šo askēzi uzņemties, nenodarot pāri bērnam, tāpēc informēju meitu, ka šovakar ar viņu vairs nerunāšu. Sākumā jaunkundze nedaudz piktojās, ka neatbildu uzreiz kautko mutiski uz viņas ntajiem “mammu, mammu, mammu”, bet pēc mirkļa arī viņa izbaudīja mātes klusēšanu J

 

Kas to būtu domājis, ka klusēšana vien pusi dienas var būt tik skaista pieredze!

 

Atslēdzu telefonam skaņu, lai ārpasaule netraucē un centos izslēgt no savas apziņas visu iespējamo komunkāciju (whatsapp, messenger utt). Ņemot vērā, ka mans šīgada gavēnis ir uz sociālajiem tīkliem telefonā, Facebook, Instagram, Pinterest utml atkarības jau kādu laiku netramda mani “parakāties pa internetu telefonā” (jo to tur vienkārši nav). Dators izslēgts, telefons kluss – teiktu Kaupers savā dziesmā. Un dzīve var sākties!

 

Taisnības laban jāsaka, ka pavisam bez komunikācijas ar bērnu neiztikt – toties kāds spēks jautās manos nedaudzajos žestos vai sejas izteikmēs, kuru mērķis bija atbildēt uz bērna lūgumu vai dot kādu aizrādījumu! Un cik daudz enerģijas ietaupījās vienkārši paklusējot, nerunājot. Ij atliktais kārtošanas darbs tika paveikts, ij enerģijas rezerves uzkrātas.

 

Un arī meitas uzvedība, pavadot vakaru ar klusējošu mammu, mani patīkami pārsteidza – vakarā pati savu mūžīgo bardaciņu sasistematizēja un salika istabas maliņā (cīņa par kārtību kaut uz mirkli, protams, ir bezgalīgi nebeidzama arī mūsmājās), pati pieteicās iet mazgāties (parasti man tas prasa pusstundu vārdiskas lūgšanās) un kad pienāca pasaciņu laiks, pati saprata, ka grāmatu es šovakar nelasīšu (jo nerunājot to nevar izdarīt), tāpēc izvēlējās līmējamu skaitļu uzdevumu grāmatu vakara “pasaciņai”.

 

Kas notika manā galvā – jautāsiet? Neba nu tā, ka visas domas apstājās un pievērsos tikai domām par visaugstākajiem plauktiem (viens no sasniegumiem maunam klusēšanai - Dieva apzināšanās it visā). Tā kā šī bija pirmā pieredze ar apzinātu klusēšanu pus dienas garumā (kad esmu mājās viena darbdienā, tomēr ar cilvēkiem komunicēju un ar sevi ar aprunājos), šoreiz vienkārši izbaudīju. Enerģiju, kas paliek neiztērēta. Darbus, kas padarās daudz ātrāk. Bērna reakciju, kas mani ļoti saviļņoja un priecēja. Un sajūtu, ka no rīta mostoties muti vērt vaļā negribas.

 

 

Bet, dzīve ir dzīve – svētdienu pavadīt klusējot man nebija laikus ieplānots un parunāties ar vīru, kas tikko atgriezies no pāris dienu komandējuma, ar gribējās. Jo pašas par sevi jau sarunas – tas ir skaisti! Bet nu esmu pagaršojusi arī gardo klusuma augli J

Write a comment

Comments: 0