DIVLĪDZTRĪSGADNIEKA HISTĒRIJU LĒKMES

Jau kopš zīdaiņa vecuma mana jaunkundze prot atšķirt mājas un sabiedrībā iziešanu un attiecīgi arī uzvesties (ārpus mājas – priekšzīmīga, paklausīga, kautrīga). Parunājos ar draudzenēm māmiņām – šis esot diezgam raksturīgi, vismaz meitenēm. Bet kas tad TĀDS notiek mājās? Uuu – tur mazā, mīlīgā jaunkundze kļūst par pavēlnieci, kas mūsmājās pa daļai tiek akceptēts, jo zinām, ka ārpus mājas (bērnu dārzā un komunikācijā ar citiem) viņa ir gana bikla un pakļāvīga. Taču pārkāpjot divarpusgadnieka slieksni, uzliesmoja histēriju lēkmes, pirmās no kurām izraisīja nelielu izmisumu manī par tēmu “kas notiek ar manu bērnu? “.  

 

Draugi, pirmoreiz piedzīvojot sava divarpusgadīgā lolojuma pirmās histērijas, jau posās uz psihologa kabinetu. Mierināju ar vārdiem “Laipni lūgti klubiņā!”. Cita draudzene stāsta, ka meitai mēdza uznākt tādas histēriju lēkmes, ka no raudāšanas elpa trūkst.

 

Kā tas izpaudās mūsmājās?

Lielākoties tas sākās ar atteikumu izpildīt kādu bērna vēlmi, cenšoties tomēr parādīt, “kurš te ir vecāks”. Bērns nerimstoši uzstāja uz savu līdz tas tika izpildīts jeb, neizpildīšanas gadījumā, līdz pārgāja histērijas lēkmē. Lēkmes laikā bērna seja pārvēršas, reizēm pat šķiet – kāds dēmons iemājojis bērnā. Un sākas ļoti neadekvāta uzvedība, pretošanās it visam, ko saka vai lūdz vecāki, uzstājīga savu vēlmju izpildes pieprasīšana (TŪLIŅ atnāc šurp, IEDOD man to, UZLIEC man multeni – ir kaut kas pazīstams no šī stāsta?:). “Izlutināts”, kāds teiks. “Rīksti nepazīst”, piebalsos kāds cits. Neba nu mēs vai draugi izpildām visas bērna iegribas. Bet jā – rīksti nepazīst un arī negrasamies ar to iepazīstināt. Ar kādu zeķubiksi vai dvielīti jau gan dusmās mēdzu “uzšaut pa dupsi”, bet pat bērns tādos brīžos smejas par mammas aktivitātēm. Sak, lai kādu “čakriņu” iekustinātu :)

 

Kā ar histēriju tiekam galā mūsmājās?

Pirmās reizēs, protams, uzvelkas visi līdzās esošie – pat vecmāmiņa, ja gadījusies tuvumā. Bet ar laiku jau izstrādājas zināma taktika. Lai cik tas skarbi neizklausītos, bet tā kā bērns kļūst nevaldāms un pašas nervi ar jāpasaudzē – lieku bērnu atsevišķā telpā. Jā, ja vajag, turot durvis ciet. Vai arī pati ieslēdzos, piemēram, vannasistabā. Lai pasargātu sevi, “nesaceptos” līdz ar mazo histēriķi (jo jaunkundzei ir apbrīnojami daudz spēka un izturības histēriju laikā) un iemācītu bērnam, ka pašam jātiek galā ar savām emocijām. Sākumā arī prasīju, vai vajag samīļot, bet jaunkundze pati atteica manu klātbūtni. Un pareizi vien ir, mammas nervi jāpasaudzē.

Agrāk vai vēlāk, kad histērija pāriet (par laimi, tā kaut kad vienmēr beidzas), mūsmājās ir dusmu bumbas aizmešanas prakse. Tas, ja pēc histērijas jaunkundze ir gatava aizmest dusmu bumbu (apzināties, ka nav spējusi savaldīt savas emocijas/dusmas) man ir zīme, ka histērija ir beigusies.

 

Kā aizmet dusmu bumbu?

Visas savas dusmas un sliktās emocijas ieliek bumbā, ko veido gaisā ar plaukstām. Cik nu kuro reizi tā bumba liela. Un tad, izvēloties virzienu kurp to sviest, met no sevis prom. Dažreiz metam pa logu laukā, citreiz kokā, citreiz taisām aiz loga “salūtu” no mūsu dusmām. Kādreiz arī trāpām kādai zarā sēdošai vārnai. Brīva vieta vecāku fantāzijas lidojumam... Mūsmājās jau lielākoties dusmu bumbu aizmet bērns patstāvīgi un es esmu priecīga uz jautājumu, “vai vajag aizmest?”, saņemt atbildi “Es jau pati aizmetu”.

 

Bet, ja tas notiek publiskā vietā?

O, jā – vecāku atteikums nopirkt kaut ko veikalā var ātri vien pārvērsties histēriju lēkmē. Tas, ko es šādos brīžos intuitīvi darīju, un kā pareizību man vēlāk apstiprināja arī mana skolotāja, bērnu psihologs un pedagogs Natālija Čehovska – ir nekavējoties jāpamet “notikuma vieta”. Jā, esmu atstājusi veikalā zemē iepirkumu grozu ar tajā saliktajām mantām, un nekavējoties, kopā ar mazo brēkuli gājusi prom no veikala, pēc iespējas nošķirot viņu no vietas un sabiedrības (iesēdinot un iesprādzējot, reizēm par pielietojot spēku, autokrēsliņā vai ratos vai tml.). Un pēc pāris tādām lēkmēm bija laiks, kad ar meitu vispār nebraucu iepirkties. Atstāju abus ar vīru mājās vai mašīnā (ja guļ, citādi uzrīkos histēriju par to, ka neņem līdzi uz veikalu). Savukārt tagad, kad jau lielāks un apzinīgāks, veikalā ejot skaidri un gaiši pasaku noteikumus, ka kaut ko vienu no kārotā vari izvēlēties vai arī šoreiz mēs nopirksim tikai banānus. Ja noteikumi meitai šķiet negodīgi un “velk uz kašķi”, esmu gatava atgriezties pie tā, ka iziesim laukā no veikala uzreiz un tukšām rokām. Četrgadnieka vecumā jau varu “apelēt” pie tā, ka tad mums nebūs ko ēst, jo mājās ledusskapis tukšs. Lai gan arī tagad, protams, pārtikas iegādi cenšos ieplānot laikā, kad meita bērnudārzā. Bet šad tad jau veikalā kaut kas jāpiepērk arī kopā esot.

Analogu rīcibu var veikt arī, ja lēkme uznāk jebkurā citā publiskā vietā (bērnu laukumiņš, kādas svinības vai tml.).

 

Vai tas reiz beigsies?

Jā, labā ziņa ir tā, ka histēriju jaudīgie uzliesmojumi ar laiku pierimst. Parasti, ap 4 gadu vecumu, kad jau personība nobriedusi tiktāl, ka spēj apzināties un nedaudz kontrolēt savas emocijas, lēkmes kļūst mazjaudīgākas un īsākas. Mūsmājās, ja kāds ieraduma histērijas aizmietnis parādās, joprojām ātri nošķiru bērnu no sevis atsevišķā telpā un viņai top skaidrs, ka “ar šito vairs cauri netikt”. Tāpat kā veikalā, ja piecreiz esmu pateikusi, ka es žurnāliņus meitai nepirkšu, jautājums pie žurnālu stenda ar katru reizi kļūst arvien retoriskāks. Sak, varbūt nejauši paveicas.  Bet esmu nelokāma. Savā četrgadu pieredzē esmu sapratusi, ka galvenais ir ieturēt konsekvenci. Ja ko apņēmies – izturi. Ja ko apsolīji – izdari.

 

 

Īsa un subjektīva definīca histēriju lēkmēm – uzliesmo pēkšņi, parasti, ja netiek tūlītēji izpildītas prasības / vajadzības; ja pēc pirmajiem bļāvieniem joprojām prasības / vajadzības netiek izpildītas, tā pāraug histēriskā raudāšanā, kas mijas ar gaudošanu (ne vienmēr ar asarām), reizumis izrādot agresijas un neadekvāti liela saviem izmēriem spēka pazīmes; reizēm ne tikai uzvedībai, bet arī sejas vaibstiem un acu skatam kļūstot tik dēmoniskam, ka šķiet -  “tas nav mans bērns”.

[...brīva vieta komentāros definīcas papildinājumam saskaņā ar jūsu pieredzi].

 

Vēl pāris lieliski padomi vecākiem no interneta plašumiem par to, kā tikt galā ar bērna dusmu lēkmēm

Write a comment

Comments: 1
  • #1

    Anita (Saturday, 06 May 2017 04:14)

    Cik patīkami,ka kāds par to runā tik tieši un precīzi. Paldies par sajūtu,ka neesmu viena. :)