Kādai vecai sievietei no Ķīnas bija divi lieli trauki, kas bija
iekārti kārts galos, kuru viņa nēsāja sev uz pleca. Vienam
traukam bija plaisa, tajā pat laikā otrais bija nevainojams un
allaž pārnēsāja visu ūdeni. Garā ceļojuma laikā no strauta
līdz mājām ieplīsušais trauks bija tikai līdz pusei pilns.
Diendienā tas turpinājās veselus divus gadus: sieviete uz mājām
pārnesa tikai pusotru ūdens trauku. Protams, ka veselais trauks
ļoti lepojās ar saviem panākumiem. Bet nabaga ieplīsušais trauks
kaunējās no sava trūkuma; viņam bija žēl, ka viņš pildīja
tikai pusi no sava darba. Pēc diviem gadiem visa tā, kas tika
vērtēts kā rūgta neveiksme, vienā dienā viņš uzrunāja
sievieti.
"Man ir tāds kauns, ka plaisas dēļ manā sānā ūdens nemitīgi
izlīst, ejot pa ceļu uz mūsu mājām."
Vecenīte pasmaidīja: "Bet vai tu esi ievērojis, ka tavā takas
pusē aug ziedi, bet otrā trauka pusē nē? Tas ir tāpēc, ka es
allaž esmu zinājusi par tavu trūkumu, tāpēc iesēju puķu sēklas
tavā ceļa pusē, un katru dienu, atgriežoties atpakaļ, tu tos
laisti. Divu gadu laikā es varēju vākt šos ziedus un izpušķot
galdu. Ja tu nebūtu tāds, kāds tu esi, tad nebūtu arī šī
skaistuma mājas izpušķošanai."

Reiz senos laikos vecs indiānis atklāja savam mazdēlam kādu dzīves patiesību:
- Katrā cilvēkā notiek cīņa, kas līdzīga divu vilku cīņai. Viens vilks iemieso visu slikto- skaudību, greizsirdību, žēlumu, egoismu, ambīcijas, melus... Otrs vilks iemieso visu labo- mieru, mīlestību, cerību, patiesību, laipnību, uzticību..
Mazais indiānis, līdz sirds dziļumiem aizkustināts par vectēva sacīto, uz mirkli aizdomājās un tad jautāja:
- Bet kurš no vilkiem galu galā uzvar??
- Tas, kuru Tu baro- gandrīz nemanāmi pasmaidīdams, atbildēja vecais indiānis.

Pirms zīmuļa ielikšanas kārbiņā zīmuļu meistars to nolika malā un teica:
"Ir piecas lietas, kas Tev būtu jāzina, pirms es Tevi palaižu pasaulē. Atceries par tām ik brīdi un Tu kļūsi par labāko zīmuli, kāds vien vari būt.
Pirmā lieta- Tu spēsi paveikt lielas lietas, bet tikai tad, ja ļausi Kādam turēt Tevi Savā rokā.
Otrā lieta- Tu ik pa laikam tiksi uzasināts, un būs sāpīgi, bet tas būs nepieciešams, lai Tu kļūtu par labāko zīmuli.
Trešā lieta- Tu spēsi izlabot kļūdas, ko pats būsi pieļāvis.
Ceturtā lieta- Tava visbūtiskākā daļa vienmēr atradīsies Tevī iekšā.
Un piektā lieta- Tev vienmēr ir jāatstāj pēdas, lai arī uz kādas virsmas Tu tiktu izmantots. Neatkarīgi no tā, kāds ir Tavs stāvoklis, Tev jāturpina rakstīt."
Zīmulis saprata meistara teikto un apsolīja to vienmēr atcerēties.
...kārbiņā tika ielikts zīmulis ar aicinājumu sirdī...

Kādu nakti viens cilvēks redzēja sapni. Sapnī tas redzēja, ka pa pludmali pastaigājas Dievs un tam līdzās viņš.
"Gribi es parādīšu Tev Tavu dzīvi?" cilvēkam vaicāja Dievs.
"Gribu." atbildēja cilvēks.

Un tad viņš smiltīs pamanīja divu pēdu pāru nospiedumus. Viens pāris bija viņa, otrs- Dieva.
"Dievs, kas tas ir?"
"Tā arī ir Tava dzīve, ceļa gājēj."
"Bet kāpēc tur nav tikai vienu pēdu pāra nospiedums?"
"Tāpēc, ka es eju Tev līdzās."
"Bet dažreiz vienu pēdu pāra nospiedumi izzūd...."
"Tie ir Tavi grūtākie dzīves posmi."
"Kāpēc tad Tu mani pameti, Radītāj. Tad, kad man klājās grūti?!"
"Es Tevi nepametu, ceļa gājēj, es Tevi nesu uz rokām....."

Akbars bija viens no varenākajiem cariem cilvēces vēsturē. Savas labvēlības un taisnīguma dēļ viņš tik dēvēts par Cilvēces Sargu, turklāt savas valdīšanas laikā viņš ievērojami paplašināja un nostiprināja Indiju kā valsti.
Pēc tā laika paražām, Akbars ļoti bieži apbraukāja savu galvaspilsētu, sēdēdams bagātīgi izgreznotā karietē, kam priekšā bija aizjūgti 8 zirgi. Heroldi un miesassargi jau iztālēm ziņoja par cara ierašanos. Neskatoties uz visu šo pompozitāti un svinīgumu, cars izdeva pavēli apstāties ik reizi, kad kāds no viņa pavalstniekiem vēršas pie viņa ar sūdzību vai lūgumu palīdzēt.
Reiz kādā no šādiem izbraucieniem pajūgs tika apstādināts, jo ar izstieptu roku pie cara vērsās kāds kroplīgs ubags, kurš slavēja Akbaru un skaļi sacīja: "Tikai cars var dāvāt man laimi."
Akbars pievērsa uzmanību tam, ka turpat netālu sēdēja vēl viens ubags, kurš pretēji pirmajam skaļi kliedza: "Tikai Dievs spēj aplaimot cilvēku un dāvāt tam laimi."
Cars aizdomājās par abu ubagu sacīto.
Atgriezies pilī viņš lika izcept maizes klaipu, kurā iecepa nelielu zelta stieni. Nākamajā dienā viņš speciāli devās pa to pašu ceļu. Iepriekšējās dienas notikumi atkārtojās, un Akbars atdeva maizi tam kroplīgajam ubagam, kurš lūdza viņam žēlastību. Otram ubagam viņs neiedeva neko, jo tas lūdza Dievu.
Pēc kāda laika cars devās pa to pašu ceļu, un pajūgs atkal tika apstādināts, jo kroplīgais ubags, izstiepdams roku, vērsās pēc palīdzības. Cars izkāpa no karietes un viņam prasīja: "Kāpēc Tu atkal lūdz manu palīdzību? Vai tad es jau Tev neiedevu maizi, kurā bija iecepts zelta stienis?"
"Es nezinu, par kādu zeltu Tu runā, " izbrīnīts sacīja ubags. " Maize, ko man iedevi, bija tik smaga, ka es, nospriezdams, ka tā nav līdz galam izcepta, to par 10 monētām atdevu savam kaimiņam- otram ubagam."
Cars palūkojās visapkārt. Otra ubaga nekur nebija. Tad viņš lika saviem pavadoņiem uzzināt, kas ar to ir noticis. Kad viņam tika paziņots, ka šis ubags maizi atdevis savai sievai, viņa atrada zelta stieni, nopirka māju un viss nokārtojās, Akbars vērsās pie pirmā ubaga ar padomu turpmāk nevis lūgt viņam palīdzību, bet gan Dievam un paļauties tikai uz Viņa žēlastību.

Es lūdzu Dievam, lai tas atņem man manu lepnību, bet Dievs man sacīja: "Nē".
Viņš teica, ka lepnību neatņem. No tās atsakās.

Es lūdzu Dievam izārstēt manu uz gultas gulošo meitu, bet Dievs man sacīja: "Nē".
Viņš teica, ka dvēsele ir mūžīga un ķermenis tik un tā nomirs.

Es lūdzu Dievam dāvāt man pacietību, bet Dievs man sacīja: "Nē".
Viņš teica, ka pacietība ir pārbaudījumos gūts rezultāts. Tā netiek dāvināta, to nopelna.

Es lūdzu Dievam dāvāt man laimi, bet Dievs man sacīja: "Nē".
Viņš teica, ka dod man savu svētību, bet tas, vai tā darīs mani laimīgu, ir atkarīgs tikai no manis.

Es lūdzu Dievu pasargāt mani no sāpēm, bet Dievs man sacīja: "Nē".
Viņš teica, ka ciešanas attālina cilvēku no materiālām rūpēm un tuvina Viņam.

Es lūdzu Dievam garīgu izaugsmi, bet Dievs man sacīja: "Nē".
Viņš teica, ka garam pašam ir jāaug, bet Viņš mani tikai ik pa laikam aplauzīs, lai mana rīcība dotu augļus.

Es lūdzu Dievam, lai Viņš palīdz man mīlēt apkārtējos tā, kā Viņš mīl mani. Un Dievs man sacīja: "Beidzot Tu saprati, ko vajag lūgt"....

Es lūdzu spēku, Dievs man sūtīja pārbaudījumus- lai es rūdītos;
Es lūdzu gudrību, Dievs deva man problēmas- lai es spētu rasts risinājumus;
Es lūdzu drošsirdību, Dievs sūtīja man briesmas;
Es lūdzu mīlestību, Dievs sūtīja man kādu, kuram bija nepieciešama mana palīdzība;
Es lūdzu labklājību, Dievs man deva iespēju.

Es nesaņēmu neko no tā, ko lūdzu.
Es saņēmu to, kas man bija vajadzīgs.

Dievs uzklausīja manas lūgšanas.

Reiz dzīvoja kāds bramanis, kurš kādā mājā kalpoja dievībām. Kādu dienu viņam bija uz ilgāku laiku jādodas prom nokārtot dažas lietas, tāpēc savā vietā viņš atstāja dēlu. Pirms aizbraukšanas bramanis teica puisēnam, lai tas katru dienu liek ēdienu uz altāra un vēro, kā Dievs ēd.
Puisēns, sekodams tēva norādījumam, nolika ēdienu uz altāra un klusējot gaidīja, kad Dievs ēdīs. Bet Viņš ne ko teica, ne arī ēda. Puisēns ilgi gaidīja; viņš cieši ticēja, ka Dievs nokāps no altāra, apsēdīsies un apēdīs piedāvāto ēdienu. Un viņš sāka lūgties: "Mīļais, Dievs, lūdzu nokāp lejā un apēd šo ēdienu. Jau kļūst vēls un es vairs nevaru ilgāk gaidīt."
Taču Dievs neatbildēja. Puisēns sāka raudāt un sacīja: "Dievs, mans tēvs lika man vērot, kā Tu ēd. Kāpēc Tu to nevēlies? Mana tēva klātbūtnē Tu nāc ēst, bet manu ziedojumu nevēlies pieņemt. Ko es esmu Tev nodarījis?" To pasacīdams, puisēns ilgi un rūgti raudāja, bet, kad viņš pacēla acis, ieraudzīja, ka Dievs sēž viņa priekšā un mielojas ar atnesto ēdienu.
Kad kalpošanas laiks beidzās un puisēns iznāca no altārtelpas, mājas saimnieks viņam teica:
"Tavs kalpošanas laiks ir beidzies, tagad ej un atnes šurp piedāvāto ēdienu."
"Bet Dievs to apēda." atbildēja puisēns.
"Ko Tu runā?" izbrīnīts vaicāja saimnieks.
"Dievs visu apēda, ko biju tam atnesis. Tur vairāk nekā nav." teica puisēns.
Un, kad mājas ļaudis iegāja altārtelpā, viņi, ieraugot tukšos traukus, apstājās kā zemē iemieti.
Lūk, tāds ir patiesas ticības un patiesas vēlēšanās spēks.

Vēl nedzimušu dvīņu pāris sarunājas mātes vēderā.
„Saki man, vai tu patiešām tici, ka pastāv dzīve pēc piedzimšanas?“jautā viens dvīnis otram.
„Jā, pavisam noteikti! Šeit iekšā mēs augam un kļūstam stipri, gatavojoties tam, kas būs ārā“, atbild otrs dvīnis.
„Man šķiet, ka tās ir muļķības!”saka pirmais. Nevar taču būt dzīve pēc piedzimšanas – kā tad tā varētu izskatīties?“
„Tik precīzi jau es arī to nezinu. Bet tur noteikti būs daudz gaišāks nekā šeit. Un varbūt mēs skraidīsim apkārt un ēdīsim ar muti?“
„Šitādas blēņas es vēl neesmu dzirdējis! Ar muti ēst, kas par traku ideju! Mums taču ir nabas saite, kas mūs baro. Un kā tad tu gribēsi skraidīt? Tam taču nabas saite ir daudz par īsu.”
„Tomēr es domāju, ka tas noteikti izdosies. Viss būs vienkārši nedaudz savādāk.”
”Tu maldies! Neviens no tiem, kas piedzimuši, taču nav atgriezies. Ar piedzimšanu dzīve beidzas un punkts.”
„Es tev piekrītu, ka neviens nezina, kā izskatīsies dzīve pēc piedzimšanas. Bet es zinu, ka tad mēs redzēsim savu Māti un viņa par mums rūpēsies.”
„Māti??? Tu taču neteiksi, ka tici Mātei? Nu kur tad viņa īsti ir?”
„Nu šeit – mums visapkārt. Mēs esam un dzīvojam viņā un caur viņu. Bez viņas mēs nemaz nevarētu pastāvēt!”
„Muļķības! Neko no tādas Mātes es neesmu jutis, tātad viņas nemaz nav.”
„Un tomēr. Dažreiz, kad mēs esam pavisam klusi, var dzirdēt viņu dziedam. Vai arī sajust, kā viņa glāsta mūsu pasauli...”

Divi eņģeļi ceļinieki nolēma pārnakšņot turīgu saimnieku mājās. Ģimene bija diezgan skopa un atteicās ielaist eņģeļus viesistabā. Guļas vietu viņiem ierādīja aukstā pagrabā. Kad eņģeļi bija uz cietas grīdas iekārtojušies, vecākais no viņiem ieraudzīja sienā caurumu un aiztaisīja to. Kad jaunākais eņģelis pajautāja, kāpēc viņš to izdarīja, vecākais atbildēja : „Ne vienmēr ir tā, kā liekas”.

Nākošajā naktī eņģeļi nonāca līdz nabadzīga, bet ļoti labsirdīga zemnieka mājām. Patīkamie saimnieki mīļi uzņēma ciemiņus, cienāja ar visu, kas bija pašiem un nolika gulēt savā gultā.

No rīta, tikko bija uzlēkusi saulīte, eņģeļi ieraudzīja zemnieku un viņa sievu gaužām raudām. Vienīgā govs, kas bija viņu ģimenes vislielākais atbalsts un vienīgais iztikas avots, bija beigta.

Jaunākais eņģelis sāka nervozēt un pajautāja vecākajam, kāpēc viņš pieļāva, lai tā notiek:

-          „Pirmajā ģimenē bija viss un tu viņiem vēl arī palīdzēji;

-          „Otrā ģimenē bija trūcīga, bet labprāt mūs uzņēma, bet tu pieļāvi, lai viņu govs nomirtu.”

-          „Ne vienmēr ir tā, kā liekas” - atkal atbildēja vecākais eņģelis. „Kad mēs gulējām aukstajā pagrabā es ievēroju , ka sienā ir apslēpta manta. Bet tā kā mājas saimnieki bija ļoti skopi un cietsirdīgi, es aizmūrēju caurumu sienā, lai viņi neko neatrastu. Tad, kad mēs gulējām zemnieka gultā, nāves eņģelis atnāca pēc viņa sievas. Un es piedāvāju sievas vietā govi. Redzi, ne vienmēr ir tā, kā liekas”.

Dažreiz gadās tā, ka ne visas lietas notiek, kā gribētos vai kā tām vajadzētu notikt.

Bet ja tev ir ticība, tad tev jātic arī tam, ka ikviens rezultāts ir domāts tev un tavam labumam.

Bet par to tu vari arī kādu laiku nezināt…

Daži cilvēki ātri ienāk mūsu dzīvē un tik pat ātri no tās pazūd.

Bet daži ienāk kaut vai uz mirkli – un top par mūsu draugiem un paliek par tādiem, atstājot ļoti siltas atmiņas mūsu dvēselē. Un tad maināmies arī mēs paši, jo esam atraduši īstu draugu.

Vakardiena ir vēsture. Rītdiena – noslēpums. Šodiena- tā ir dāvana ( ne pa velti angļu valodā tagadne un dāvana ir „a present”).

Ceļa malā stāvēja nokaltuša koka stumbrs. Naktī tam garām gāja zaglis un nobijās: viņš nodomāja, ka tur stāv policists,kas viņu gaida. Garām gāja iemīlējies jaunietis un viņa sirds priecīgi iepukstējās: viņš domāja, ka tā ir viņa mīļotā. Bērns, kuru nobiedējušas briesmīgas pasakas, sāka raudāt: viņš nodomāja, ka tas ir spoks. Taču visos gadījumos koks bija tikai koks. Mēs redzam pasauli tādu, kādi esam paši.

Lielā karstumā strādā trīs vīri. Garām iet gudrais un jautā viņiem: "Ko jūs te darāt?"
Pirmais atbild: "Ai, mēs pavadam šai grūtajā darbā visu dienu!"
Otrs atbild: "Strādājam."
Trešais: "Ceļam templi."