PAR ENERĢĒTISKI SPĒCĪGAJIEM BĒRNIEM

Pirmo dzīves gadu grūtības es novēlu uz to, ka mans ego vēl tikai mācās nolikt sevi malā viena “maza” ego priekšā.

 

Jau pirms teju gada, kad mana jogas Skolotāja Atmas sieva Natālija, tiekoties ar jaunajām māmiņām, stāstīja par enerģētiski spēcīgajiem bērniem, kādi tagad dzimst, un par to, cik svarīgs ir dienas režīms – es dzirdēju tikai pirmo pusi no teiktā. Izrādās, pat plaukstu līnijās (Skolotāja sieva ir hiromante) var redzēt mūsu jaunākās paaudzes jaudu – tas man palīdzēja pāriet “jaunā sajūtu dimensijā” attiecībā uz tām grūtībām, ar kurām saskaros bērna audzināšanā. MAN. TŪLIŅ. IZDARI TU, MAMMA. Tipiska manas jaunkundzes nostāja ikdienas dzīvē. Bez atkāpšanās ceļa un iespējām vecākiem pateikt – BŪS TĀ KĀ ES SAKU. Jo... nebūs! Mūsu jaunākās paaudzes enerģētiskās jaudas apzināšanās vismaz attālinaja mani no mokām par to, vai esmu ko būtisku palaidusi garām bērna audzināšanā. Reizēm gan, paskatoties patiesībai acīs, atklājas, ka kaut kas jau ir palaists garām gan. Bet labā ziņa – šis tas vēl ir labojams. J

 

Ko tad īsti nozīmē tas, kas mūsu jaunākā paaudze ir enerģētiski spēcīgāka un kā ar to tikt galā?

 

Te piebilde, ka es personīgi varu runāt par bērniem vecumā līdz 5 gadiem, jo tiktāl sniedzas mana un tuvāko draudzeņu pieredze.

 

Vai ir gadījies dzirdēt no saviem vecākiem par to, ka mūs audzināt bija vieglāk. Mana mamma pat reiz ar apbrīnu teica: “Nesaprotu, kā tu spēj katru dienu to mazo jaudīgo bērnu izturēt.”

Jā, ar mums, 80tajos dzimušajiem bija vieglāk. Mēs bijām daudz paklausīgāki un mierīgāki.

 

Tad nāca 90to vidus, 2000ie ar indigo bērnu birumu. Sabiedrībai un vecākiem bija jāmācās no jauna, kā ar to “tikt galā”.  No viedāko cilvēku puses, vecāki tika brīdināti, ka jāliek šie bērni rāmjos, lai vienā brīdī ārstu komisija “nepiešuj” UDHS sindromu, ko ārstē ar spēcīgiem medikamentiem (kuru rezultātā var izaugt cilvēks bez saviem uzskatiem un nespējīgs par sevi pastāvēt).

 

Kā ne reizi vien mūsu sarunās teikusi mana Jogas skolotāja sieva Natālija, pedagogs ar 25 gadu stāžu un vecmāmiņa diviem maziem bērniem, šiem bērniem ir nepieciešams režīms, atbilstoša sistēma un visu apkārtējo līdzcilvēku iesaistīšanās audzināšanā. Par režīmu, citureiz, bet par sistēmu un audzināšanu...

 

Protams, ka mūsu pirmsskolas un skolas izglītības sistēma netiek līdzi laikam un bērnu vispārējai attīstībai. Lielākoties. Nesen no kādas skolas psiholoģes dzirdēju, ka viņai paliek arvien grūtāk rakstīt slēdzienu par to, ka bērnam ir “lasīšanas traucējumi”, jo viņa saprot, ka visa pamatā ir “traucējumi” izglītības sistēmā.

 

Esmu pārlaimīga, ka mana jaunkundze tikusi Montessori bērnudārzā, kur cipari un burti tiek apgūti ar spēļu palīdzību un kur, gribot tikt līdzi lielākajiem bērniem, mazie cenšas apgūt lasīt un rakstīt prasmi pēc iespējas ātrāk. Nedaudz biedē doma par to, ka skolas vecums nemaz ar nav tik tālu, lai varētu cerēt uz milzīgām izmaiņām sistēmā. Pagaidām par to vēl cenšos nedomāt – lai priekšlaicīgi un lieki savu prātu nenoslogotu.

 

Bet, jebkurā gadījumā, ja mammas, paliekot mājās ar šiem mazajiem, jaudīgajiem bērniem, negrib sajukt prātā (skumji un sāpīgi dzirdēt stāstus par viena vai vairāku mazu bērnu mammām, kas, netiekot galā ar bērniem, auklē sevī domas par nāvi!!!) – ir jāsūta uz bērnudārzu. Atradīsies kas piemērot gan valsts, gan privāto dārziņu sektorā. Neesmu vēl dzirdējusi nevienu mammu sakām – cik žēl, ka bērns nu iet bērnudārzā... Drīzāk – cik labi!!!

 

Bet tiem, kam bērnudārza vecums vēl nav pienācis – tie ar zināmu regularitāti jānodod auklīšu vai vecvecāku rokās. Jo mammai vajag atgūties! Un vecākiem ir nepieciešama KOPĪGA ATPŪTA. Draudzeni, kas, saņemot no manis apsveikumu 31. dzimšansdienā, atbildēja, ka meitas zoba iznākšana viņai ir lielāks notikums par pašas svētkiem, diezgan pamatīgi (ar mīlestību, protams) sabāru. Dzīve ir jāsvin. ARĪ MAMMĀM! Protams, ja vīrs ir superaizņemts darbā un mamma ntos mēnešus ar bērnu ir mājās tikpat kā viena, “jumta aizbraukšana” nebūs ilgi jāgaida. IR JĀIET SABIEDRĪBĀ! Māmiņu klubi, bēbīšu skoliņas – jebkas noderēs. Kur vien mamma var parunāties ar citiem cilvēkiem un kur mazulis var redzēt, ka nav uz pasaules viens tāds vienīgais. Protams, protams – vīrusi, klepotāji, ļaunās acis – kāda iebildīs. Viss ir Tavās rokās, mīļā mamma! Domā labas domas, vīrusu laikā ej uz drošām vietām, pēc atgriešanās mājās veic kādu enerģētisko attīrīšanas rituālu. Nesen ciemojoties, draudzene stāstīja par vienu tādu – atgriežoties mājās, bērnam novelk drēbītes, apgriež krekliņu otrādi, un ar to “pārslauka” seju un ķermeni. Gribi tici, gribi ne. Neticēsi – nelīdzēs J

Vienvārdsakot, mūsdienās audzināt bērnu vienai, kā teiktu Natālija, ir “roskoš”. Greznība, par kuru maksājam dārgi. Tāpēc – vajag dalīties. Ar opjiem un omēm (kam ir pa rokai), ar auklītēm un bērnu dārziem.

 

Mūsmājās nu jau izstrādājies diezgan strikts grafiks ar bērna pieskatīšanu vakaros (jo pa vakariem lielākoties satiksiet mani nodarbībās un vīrs bieži vien arī strādā vēlu). Ar trīs vecmāmiņu (jā, mums ir reāli paveicies ar vecmāmiņu skaitu un ģeogrāfisko tuvumu) un vienas auklītes iesaistīšanu. Reizēm gan meitai sāk mammas pietrūkt, bet viņa jau par to neklusē. Tad vienmēr var meklēt risinājumus – palikt mājās kādu dienu un nobastot bērnu dārzu. Vai atcelt kādu ārpuskārtas pasākumu, lai pabūtu ar bērnu. Es par šādu grafiku nesūdzos, man personīgi ir gana ar brīvdienām un pāris vakariem nedēļā. Nu jau esot bērnudārza režīmā, trīs dienas mājās ar bērnu, burtiski "apēd mani" un jebkādas reālas vēlmes darīt jebko lietderīgu. Citam iespējams vajag vairāk laika ar bērnu. Vienubrīd mocījos pārmetumos, ka 9 dienu ceļojumā vēl nemaz nepagūstu pēc meitas noilgoties un ka man "laba daudz nevajag". Bet nomierinājos, kad izpratu "lietas būtību" - bērna jaudu un savas ārpusmammas vēlmes. Manam veselajam saprātam ir labi, kā ir J

Write a comment

Comments: 3
  • #1

    Līva (Sunday, 18 December 2016 16:47)

    Pēc tā saucamajām "Facebook ideālo mămiņu" publikācijām, šī sniedz patiesu viedokli un risinājumu.Tieši šadam mammam,kuras domā līdzi, dzīvo kompromisā ar sevi, nevis uzburtu ideālo ziedošanās dzīvīti, manuprat ir milziga iespeja izaudzinat veseligi domajošu bernu un sevi...tik daudz parmetumu bērnam izpaliek, kad nav ziedots par daudz un veselais saprāts atpūties..pa reizei :)Paldies.

  • #2

    Ilze (Monday, 19 December 2016 21:09)

    Sveicieni. Jaudīgie bērni ir izaicinājums :))

  • #3

    Ildze (Saturday, 28 January 2017 11:16)

    Paldies, Elīn. Tieši laikā, es pēdējā laikā arī mocījos pašpārmetumos, ka es neesmu radīta mammas lomai, ka es tik ātri nogurstu, ka tas nav normāli. Paldies, tava dalīšanaas palīdz!